Pasaules kāzu tradīcijas
Kāzas būs…..
https://agateluse.wordpress.com/pasaules-kazu-tradicijas/
Tā nu tas ir noticis, ka vēsturiski kāzas ir viens no galvenajiem cilvēka dzīves notikumiem. Katra tauta, reliģija vai kultūra svin šo dzīves notikumu. Ir lietas, kas ir kopīgas visām kāzām, ir arī daudz izteikti atšķirīgu lietu.
Visās tautās un kultūrās vienojošs ir centrālais precību aspekts-publiska solīšana, ka divi cilvēki savienos savu turpmāko dzīvi. Solījums var sevī ietvert dažādas ceremonijas, bet visizplatītākās ir zvērests, dāvanu pasniegšana (gredzens, simboliski priekšmeti, ēdiens, nauda), un publiska savienības atzīšana no oficiāli ieceltas personas puses.
Rietumu kultūra. Mīts par Balto kleitu.
Pirms un pēc viduslaikiem kāzas bija kas vairāk par divu cilvēku savienību. Tā varēja būt savienība starp divām ģimenēm, diviem biznesiem, diviem īpašumiem vai divām valstīm. Pirmais, kas liecināja par to kāda savienība tika slēgta, bija visi publiskie kāzu aspekti. Un kas var vēl labāk raksturot līgavas un līgavaiņa turību un stāvokli sabiedrībā, kā apģērbs, kurā viņi svin savas kāzas? Līgavām bija jāvelk vislabākais, kas viņām bija, lai parādītu savu ģimeni vislabvēlīgākajā gaismā. Tā cauri gadsimtiem līgavas turpināja ģērbties vislabākajās drēbēs no visspožākajiem un krāsainākajiem audumiem, ko nauda varēja nopirkt. Nabagākās līgavas vilka savas labākās baznīcā ejamās kleitas. Melna krasa bija īpaši populāra Skandināvijā.
Pirmā zināmā līgava, kura uzvilka baltu kleitu, bija Anglijas princese Filipa, kura precējās 1406. gadā Dānijā. Taču baltā kleita neguva popularitāti līdz savās kāzās baltu kleitu izvēlējās Anglijas karaliene Viktorija, kad viņa 1840. gadā apprecēja princi Albertu. Baltu kleitu viņa neizvēlējās tāpēc, ka tā simbolizētu nevainību, bet gan tāpēc, lai varētu izmantot savas mantotās baltās mežģīnes. Balta kleita vienmēr ir bijusi raksturīga kristībām vai iesvētībām, bet nevainību rietumu tradīcijās vienmēr ir simbolizējusi zila krāsa (tāpēc arī „kaut kas zils”). Taču karaliene Viktorija bija ļoti populāra un viņas kāzu fotogrāfijas bija plaši publicētas visā Eiropā. Tas mudināja daudzas Eiropas meitenes līdzināties karalienei. Šobrīd, pāris gadsimtus vēlāk, balta kāzu kleita ir visizplatītākā līgavu izvēle, taču mainoties modei un kultūrai arī citas krāsas ienāk atpakaļ kāzu tērpu izvēlē. Līdz 20. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem baltā kleita atspoguļoja tā brīža modes tendences, pēc tam kāzu kleitas pārsvarā tika modelētas līdzīgi Viktorijas laika balles kleitām.
Rietumu kultūra. Aksesuāri.
Plīvurs.
Plīvurs rietumu kultūrā nozīmē gandrīz to pašu, ko austrumu kultūrā. To valkā pārsvarā tikai sievietes, un senā vēsturē plīvuru lietoja tikai pieaugušas augstdzimušas sievietes, lai nošķirtu sevi no zemas kārtas sievietēm, kuras staigāja ar neapsegtām galvām.
Ja austrumu kultūrā plīvurs, jeb plīvura veida galvas sega, ieguva reliģiska simbola statusu, tad rietumu kultūras sievietes jau diezgan agri (ap viduslaikiem) to nomainīja pret kapucēm, kroņiem, cepurēm un lakatiem. Mūsdienu rietumu kultūras sievietes valkās plīvurus tikai atsevišķos gadījumos. Viens no tiem ir kāzas. Un arī tikai gadījumā, ja līgava seko „balto” kāzu tradīcijai. Vēsturiski sievietes nēsāja matus izlaistus un neapsegtus, tā apliecinot savu nevainību. Kāzu plīvura uzdevums ir simbolizēt šo tradīciju. Arī Senajā Romā līgavas nēsāja plīvurus, tikai spilgti sarkanus, lai atvairītu ļaunos spēkus, tādejādi ir grūti pateikt vai baltais plīvurs, kuru nēsā mūsdienu rietumu kultūras līgava tik tiešām ir kristietības simbols. Tajā pašā laikā Ebreju tradīcijā un saskaņā ar Ebreju likumu, plīvuram ir liela un reliģiska nozīme kazu norisē, bet tas ir atsevišķa stāsta vērts.
Kāzu pušķis
Kā ļoti daudzās mūsdienu Rietumu kāzu tradīcijās, arī šeit savu lomu nospēlēja karaliene Viktorija. Pirms Viktorijas līgavas kāzu pušķim bija divi uzdevumi: atvairīt ļaunos garus un nomākt dažādus ķermeņa aromātus. Pušķiem tika izvēlēti asi smaržīgi augi, piemēram, ķiploki un dilles. Romas laikos jaunais paris ap kaklu aplika vītni no dažādiem augiem, simbolizējot jaunu dzīvi un auglību. Sērgas laikā līgavas pušķis atvairīja infekcijas. Tikai karalienes Viktorijas laikā līgavas pušķī saka iekļaut dažādus ziedus. Pārsvara izmantoja kliņģerītes un samtenes. Tieši Viktorijas laikā tika izveidota puķu valoda, ar kuras palīdzību, bija iespējams izteikt savas jūtas un domas dāvinot ziedus. Līgavas pušķī gan vēl ilgi pēc tam tika iekļauti ēdami augi, piemēram dilles, kuras līgava un līgavainis apēda kāzu svinību laikā, tā kā tika uzskatīts, ka augs attīsta seksuālas spējas.
Ticējums saka, ka iegūstot kādu lietu no līgavas, Tu kļūsi laimīgs. Tāpēc ļoti bieži, līgavai ārā ejot, viņai sāka uzklupt viesību dalībnieki, mēģinot iegūt kaut ko no viņas apģērba. Lai izvairītos no trača, esot ieviesta tradīcija mest līgavas pušķi. Pušķis var tikt mests dažādām auditorijām, taču viens no izplatītākajiem ir vēlme nodot savu laimi nākamajai iespējamajai līgavai. Tradīcija esot cēlusies Amerikā, taču šobrīd ir izplatījusies visā Rietumu pasaulē.
Līgavas rokas soma
Ir zināms, ka līgava izmantojusi rokas somiņu jau 15. Gadsimtā. Tāpat tiek uzskatīts, ka līgavas somiņa bija viena no dāvanām, kuras līgavainis dāvināja savai nākamajai sievai. Tā tika izšūta ar dažādiem mīlestības simboliem. Vairākus gadsimtus vēlāk mazās somiņas netika plaši izmantotas, taču pasaules tendences šodien saka, ka kāzu somiņas atkal ir kļuvušas aktuālas.
Kaut kas vecs…..
Ir diezgan jocīgi tulkot latviski angļu skaitāmo pantiņu, bet doma jau ir vienkārša:
Līgavai ir jāvelk: kaut kas vecs – lai neaizmirstu savu iepriekšējo dzīvi, savu ģimeni un draugus, kaut kas jauns-lai suminātu savu jauno dzīvi un dzīvesbiedru, kaut kas aizdots –lai pārņemtu labas tradīcijas no citas, laimīgas bijušās līgavas, kaut kas zils – lai simbolizētu nevainību, un sudraba sešu pensu monēta kurpē, lai nodrošinātu jaunās ģimenes pārticību. Sešu pensu monētu šodien grūti atrast, tāpēc santīms kurpē parasti der gana labi.
Ebreju kāzu tradīcijas
Tagad es mēģināšu darīt kaut ko neiespējamu – aprakstīšu dažas no ebreju kāzu tradīcijām. Nu vismaz mēģināšu tādu virspusēju ieskatu dot. Ja kāds velēsies kaut ko iebilst vai piebilst, tad laipni lūdzu, jo, ja pats neesi ebrejs, tad daudz ko saproti tikai virspusēji. Esmu rīkojusi diezgan daudz ebreju kāzas, bet katru reizi esmu skatījusies uz visu kā uz lielu brīnumu un katru reizi esmu atradusi kaut ko pilnīgi jaunu, aizraujošu un nesaprotamu. Vienmēr gan ir paveicies ar Rabīniem. Viņi kā labi skolotāji apstājas savā ceremonijā un izskaidro kāzu viesiem, kāpēc viņi dara to vai citu lietu. Fascinējoši ir raudzīties kā 21. gadsimtā ļaudis ievēro daudzas gadu tūkstošiem senas tradīcijas, kuras ir attīstījušās cieši blakus kristietiskajām laulību ceremonijām.
Bet nu par visu lēnām un pēc kārtas. Man vienmēr ir patikušas grūtības.
Vispārēja fona informācija
Ebreju dzīve un tradīcijas tiek regulētas Ebreju likumā (Halakhah), taču viss ir atkarīgs no tā, no kuras puses nāk konkrētās ģimenes. Kāzas būtiski atšķirsies vai ebreju ģimene ir cēlusies no Austrumeiropas vai no Ibērijas pussalas. Tāpat ir svarīgi, cik reliģiski konservatīva ir ģimene un pie kura reliģijas atzara viņi pieder. Tātad, viena tradīcija var tikt ievērota, bet cita nē.
Pēc Ebreju likuma, vīrs sievu var iegūt trīs veidos – ar naudu, ar kontraktu (Ketubah) vai seksuālā ceļā. Normālos apstākļos visi trīs noteikumi tiek nodrošināti, bet pēc likuma pilnīgi pietiek ar vienu, lai laulība būtu likumīga. Lai gan viens no veidiem, kā iegūt sievu, ir nauda, tomēr sieva nav verdzene vai lieta, un tāpēc naudas lielums ir ļoti simbolisks un parasti tiek aizstāts ar gredzenu, kuru vīrs dod sievai. Jebkurā gadījumā tiek uzsvērts, ka vīrietis var iegūt sievu, tikai ar viņas pašas piekrišanu.
Gatavošanās kāzām.
Nedēļu pirms kāzām līgava un līgavainis sava starpā nesatiekas. Gan līgava, gan līgavainis drīkst iziet no mājas tikai ar pavadoni. Visas šīs nedēļas garumā notiek dažādas svinības, lai godinātu laulības kā tādas un lai godinātu vecākus. Dažās valstīs divas dienas pirms kāzām gan līgava, gan līgavainis ģērbjas sērās, lai sērotu par aiziešanu no ģimenes. Tiek veiktas dažādas attīrīšanās procedūras: dažādas vannošanās un mazgāšanās, matu griešana un tā tālāk. Kāzu dienā līgava un līgavainis gavē.
Galvenās iesaistītās personas un kāzu viesi
Līgavu pavada viņas ģimene un draugi, tieši tāpat arī līgavaini. Tajā pašā laikā var būt arī tā, ka tēvs vai cits tuvs radinieks pavada līgavu līdz ceremonijai. Dažviet līgavas vecākiem ir jāpaliek mājā, lai sērotu par meitas aiziešanu no ģimenes. Tradicionāli bija ielūgt visus cilvēkus, kuri dzīvoja konkrētajā apdzīvotajā vietā. Mūsdienās, protams, rietumu kultūra ir ietekmējusi ceremoniju un esmu redzējusi visdažādākos risinājumus tam, kurš pavada līgavu un līgavaini uz ceremoniju un kādi viesi tiek ielūgti. Pārsvarā visās ebreju kāzās viesi sēž sadalīti – sievietes ailes vienā pusē, vīrieši otrā. Esmu risinājusi šo sēdēšanu arī pa visam netradicionāli, Chuppha (skatīt zemāk) tika izvietota zāles centrā un vienā telpas pusē sēdēja vīrieši, bet otrā sievietes, ejot iekšā zālē pa divām atsevišķām durvīm. Ja esat pirmo reizi šādās kāzās, esat uzmanīgi, jo var sanākt neveikli, ja nezināt, kur jāiet.
Apģērbs
Te nu atkal realitāte atšķiras no tradīcijas, bet esmu redzējusi dažādas šo likumu interpretācijas. Jo reliģiskāka ceremonija, jo vairāk sēras tiek demonstrētas apģērbā. Tam ir dziļš reliģisks pamatojums saistībā ar sērām par Jeruzalemes tempļa bojāeju, kuru es šeit neņemos aprakstīt.
Daudzviet līgavainim mugurā tiek vilkts halāts (kittel) un uz pieres tiek uzlikti pelni, savukārt līgavai ārējā apģērbā nedrīkst būt zelta un sudraba ielaidumi, daudzos gadījumos līgavai galvā ir miršu vainags….bet…..tā ir teorija.
Praksē tiek apvienoti dažādi reliģiski aksesuāri ar balto kleitu un līgavaiņa formālo uzvalku. Līgavainim tiek uzlikta jauna lūgšanu šalle. Visi vīriešu kārtas kāzu dalībnieki uzliek galvā mazu cepurīti (kippa), ieskaitot muzikantus un citu apkalpojošo personālu. Sievietēm nav uzstājīga prasība apsegt galvu, bet tas ir atkarīgs no tā, cik reliģioza ir ģimene.
Procesija
Viens procesijas zars sākas līgavaiņa mājā, otrs līgavas mājā. Tur, kur procesija satiekas, notiek precības. Līgavaini pa aili pavada abi vecāki, līgavu savukārt abi līgavas vecāki. Tradicionāli pirmais pa aili noiet rabīns, tad līgavainis ar vecākiem, līgavaiņa vedēji, līgavas māsas, puķu meitene un tad līgava ar abiem saviem vecākiem.
Badeken ceremonija
Manuprāt šī ir visvairāk pārprastā ceremonija visu pasaules kāzu tradīciju vidū.
Formāli tai ir divi mērķi.
Līgava ieiet slēgtā telpā ar vairākiem pavadoņiem, sagaida līgavaini ar viņa pavadoņiem, un līgavainis apliecina, ka tā ir īstā līgava, kuru viņš ir vēlējies precēt. Šī tradīcija cēlusies no Vecā testamenta stāsta par Jēkabu, kurš gribēja apprecēt Rakeli, bet viņas tēvam bija vecāka neprecēta meita Lea un to vajadzēja izprecināt pirmo. Tā kā līgava bija apsegta ar plīvuru, tad Jakobs viņu neredzēja un apprecēja neīsto līgavu. Savukārt otrs stāsts par Izāku un viņa precībām ar Rebeku, kurā līgava apsedza sevi ar necaurredzamu plīvuru tādejādi simbolizējot savu kautrību un nevainību. Šīs ceremonijas laikā līgavai tiek noņemts un pēc tam atpakaļ uzlikts plīvurs. Cilvēki, kuriem ir svešas šīs tradīcijas uzskata, ka ceremonijas laikā tiek pārbaudīts vai līgava ir nevainīga. Tās ir blēņas.
Chuppha
Kāzu ceremonija notiek zem lapenes, kuru sauc Chuppha, kura tiek celta par godu laulībām simbolizējot kopīgu jumtu virs jaunlaulāto galvām. Tai nav sienas, kas simbolizē vienmēr draugiem atvērtu māju. Nav svarīgi vai laulības tiek slēgtas iekštelpās vai ārā, šī lapene tiek celta vienmēr un rotāta ar ziediem.
Laulību ceremonija
Laulību ceremonijai ir divas būtiskas daļas. Saderināšana un laulības līguma nolasīšana.
Saderināšana ir ceremonija, kad līgava apsolās būt par sievu līgavainim. Līgava apriņķo līgavaini septiņas reizes un nostājas līgavainim labajā pusē. Jaunais pāris dzer vīnu no vienas glāzes un tiek nolasīts laulības līgums, jeb ketubah, kas ir būtiska ceremonijas sastāvdaļa un sastāv no solījuma, kurā ierakstīts viss, ko jaunais vīrs apņemas attiecībā pret savu jauno sievu. Parasti šis līgums ir ļoti grezns, kaligrāfisks iespiedums, kuru ierāmē un glabā mājā pie sienas. To paraksta jaunais vīrs ar lieciniekiem un parasti sastāv no ļoti praktiskiem solījumiem ko viņš nodrošinās savai sievai laulības laikā un gadījumā, ja laulība tiek šķirta, vai viņš mirst.
Līgavas labajā rokā tiek uzvilkts gredzens un tiek nolasītas septiņas svētības. Tad līgavainis samin ar savu labo kāju glāzi, no kuras tika dzerts vīns.
Kopumā ceremonija aizņem apmēram 20 minūtes.
Yihud
Laulība netiek atzīta par noslēgtu pirms jaunlaulātais pāris nav pavadījis noteiktu laiku atsevišķā noslēgtā telpā, kurā nevienam citam nav atļauts ieiet. Rabīns ar lieciniekiem stāv pie durvīm un sargā, lai pēc tam paziņotu: „Tagad varat nākt ārā, jūsu laulība ir noslēgta”. Simboliski tas nozīmē laiku seksuālajai savienībai, kaut gan pilnīgā realitātē jaunais pāris tajā brīdī mēģina kaut ko apēst un mazliet aprunāties. Palagu neviens pēc tam nepieprasa.
Svinības
Viss, kas notiek pēc tam, ir atkarīgs no tā cik katrai ģimenei ir nauda, cik ļoti ģimenes vēlās izrādīt savu labklājību un statusu sabiedrībā, bet vienu gan es varu teikt- Ebreju līgavas plāno savas kāzas un krāj naudu visu savu mūžu, tāpēc viss notiek vispārākajā pakāpē. Par to kādi ierobežojumi ēdienā un dzērienos, kā arī ebreju ēdināšanas tradīcijas, citā reizē.
Princeses Viktorijas un Daniela Vestlinga kāzas Zviedrijas karaļnamā.
Pirms sniedzu ieskatu šajās kāzās, gribu atzīmēt, ka neviena no fotogrāfijām nepieder man, materiāli un fotogrāfijas ir apkopoti izmantojot vairākus informācijas avotus, ieskaitot oficiālo Zviedrijas karaļnama mājas lapu un Karaļnama oficiālās preses relīzes.
Zviedrijas kroņprincese Viktorija apprecējās aizvakar, 19. jūnijā, Stokholmā. Šajā pašā datumā 34 gadus atpakaļ precējās viņas vecāki – Viņa Majestāte Zviedrijas karalis Kārlis XVI Gustavs un viņa sieva karaliene Silvija. Šis datums ir ārkārtīgi nozīmīgs Zviedrijas vēsturē, jo šajā datumā precējusies ne viena vien Zviedrijas karaliskās ģimenes atvase daudzu gadsimtu garumā.
Līgavas kleita. Zviedru dizaineris Pär Engsheden. Viņš ir pastāvīgs Zviedrijas karaļnama garderobes dizaineris un domājams, ka viņš būs tas, kurš modelēs arī otras karaļa meitas Madelēnas kāzu kleitu, kad nu tam būs lemts notikt. Kleita darināta no krēmkrāsas satīna un ir samērā vienkārša, pastiprinot plīvura un diadēmas nozīmi kopējā līgavas tēlā. Piedurknes ir īsas, lai neierobežotu princeses kustības, taču pietiekami garas, lai nosegtu paduses, kad princese paceļ roku, lai sasveicinātos ar viesiem un zviedru tautu. Kleitas trēns ir 5 metrus garš (saukts par monarha trēnu) un ir piestiprināts pie jostas vietas. Svinību laikā trēns tika noņemts un dejojot princese turēja paceltu kleitas apakšmalu un plīvuru uz rokas. Vispār, ja mēs runājam par šīm kāzām, tad etiķete tika ievērota ļoti strikti, visām sievietēm katedrālē bija apsegti pleci un vīrieši bija rūpīgi ievērojuši visas ģērbšanās nianses.
Plīvurs. Mežģīņu plīvuru Viktorija ir mantojusi no savas mammas, kura rotājās ar to savās kāzās un kuru ir valkājušas gandrīz visas karaļnama pārstāves savās kāzās kopš 20. gadsimta sākuma. Plīvura kontūra un garums precīzi sader ar kleitas trēnu.
Diadēma. Par to, kuru no Zviedru karaļnama diadēmām princese izvēlēsies savās kāzās, bukmeikeri un karaliskie reportieri lauza šķēpus jau ilgu laiku pirms kāzām. Princese izvēlējās tā saukto „Cameo tiara”, kuru savā laikā (1809) Napoleons uzdāvināja savai pirmajai sievai Imperatorei Žozefīnei. Diadēmu mantoja Žozefīnes mazmeita, kuru arī sauca Žozefīne un kura bija Zviedrijas karaļa Oskara I sieva. Diadēmas zelta ietvarā ir iestrādātas septiņas kamejas un pērles.
Princese mamma rotājās ar šo diadēmu savās kāzās tieši tāpat kā vēl vairākas karaliskās priekšteces visā 20. gadsimta garumā. Tā sver apmēram vienu kilogramu. Tas nav nekāds joks, ja ņemam vērā, ka princeses kāzas ilga vismaz 12 stundas.
Rotas lietas un citi aksesuāri. Princese nevalkāja nekādu kaklarotu, bet viņai bija diadēmai pieskaņoti auskari un rokassprādze. Kurpes, kuras bija izgatavotas no tāda paša auduma kā kleita, neviens tā arī visa pasākuma laikā īsti neredzēja.
Līgavas pušķis. Līgavas pušķis sastāvēja no 15 dažādu baltu ziedu veidiem. Pārsvarā uzsvars tika likts uz Zviedrijas pavasara ziediem kā arī dažiem eksotiskākiem augiem. Pušķī bija maijpuķītes, puķu zirņi, rozes, gardēnijas, peonijas, pelargonijas, orhidejas, lauztās sirdis u.c. Pušķis kārtots salīdzinoši brīvā lāses formas kaskādē.
Transports. Līgava katedrālē ieradās melnā Rolls Royce. Sākuma, es sapratu, bija doma, ka līgava no pils nāks kājām, bet tad tas tika mainīts.
Pēc ceremonijas jaunais pāris devās 7 kilometrus garā braucienā pa Stokholmas ielām četru zirgu vilktā karietē ar nolaižamu jumtu. Šajā pašā pajūgā savās kāzās brauca arī viņas vecāki. Kas nozīmīgi- karietei nav kučiera vieta un tā tiek vadīta no viena zirga muguras, lai pēc iespējas mazāk aizsegtu cilvēkus, kuri sēž karietē.
No karietes jaunais pāris pārkāpa karaliskajā baržā „Vasaorden” ar kuru devās braucienā no Vasas muzeja uz karaļpili. Pa ceļam viņus sveica 21 Zviedrijas karakuģis.
Ceremonijas norise.
Līgavas māsas baltās kleitās un mazie pavadoņi jūrnieku formas tērpos (kopskaitā 10) pavadīja līgavu un viņas tēvu pie altāra. Pretrunīgi tika vērtēta līgavas vēlme ieiet baznīcā tēva pavadībā. Zviedrijā ir pieņemts, ka baznīcā jaunais pāris ieiet kopā. Šinī gadījumā tika uzskatīts, ka Viktorija ir pārlieku iespaidojusies no angļu tradīcijām un visa tauta iesaistījās diskusijā. Beigu beigās Daniels sagaidīja savu līgavu pusceļā uz altāri.
Ceremoniju vadīja Upsalas arhibīskaps un tā ilga apmēram stundu. Interesanta likās gredzenu svētīšanas ceremonija un tas, ka zvērestu laikā, jaunais pāris turēja rokās savus gredzenus zvērot pie šiem gredzeniem. Man patika. Tas piedeva papildus emociju visam procesam.
Dekorācijas. Sešdesmit dekoratori no visas Skandināvijas strādāja pie dekorācijām un ziedu rotājumiem. Ziedu dekorāciju galvenā ideja bija izcelt apkārtējās arhitektūras un interjeru skaistumu un varenību, izmantojot Zviedrijas vasaras ziedus. Krāsu gamma tika izvēlēta, lai aptvertu ziemeļu vasaras saulgriežu nakts krāsas, gaiši zila, gaiši violeta, rozā, balta, zila…
Baznīcas altāris bija rotāts ar rozā puķu zirņiem, ieskauts augstos zilu delfīniju torņos. Visās svētku norises vietās tika izmantots gaiši, gaiši zils paklājs. Šī krāsas izvēle arī tika uztverta pretrunīgi, jo tika uzskatīts, ka šī ļoti gaišā krāsa pietiekoši neizcels līgavu, bet izrādījās, ka tā tomēr nebija, un šie paklāji iederējās kopējā tēlā vienkārši lieliski.
Svinību vietā karaļpils Valsts zālē aklie logi tika nosegti ar rozā ziedu paklājiem, galdi rotāti ar ziedu kompozīcijām un sudraba svečturiem. Goda viesu un līgavas galda vidū tika izveidots paaugstinājums no spoguļiem, kura malas tika nosegtas ar rozā ziediem.
Lieki piebilst, ka visi trauki, galda piederumi, glāzes un sudraba galda dekorācijas nāca no Zviedrijas karaļnama krājumiem un salvetes, kuras tika izmantotas galda klājumā, ir tikušas izgatavotas 1891. gadā. Sākotnēji tās ir bijušas 999, tagad 119 gadus vēlāk 919 no tām vēl joprojām tiek izmantotas.
Viesi. Kāzās kopā tika lūgti vairāk kā 1000, taču uz svētku banketu apmēram 550 viesu. Viesu skaitā bija visu Eiropas valdošo karaļnamu pārstāvji, Zviedrijas valdības un sabiedrības pārstāvji, abu pušu ģimenes un draugi. No citu valstu vēlētiem vadītājiem kāzās piedalījās Somijas un Islandes prezidenti.
Pie līgavas galda sēdēja 16, pie goda viesu galda 98 viesi un pārējie bija izvietoti pa 8 cilvēkiem pie 53 apaļiem galdiem 3 dažādās zālēs. Visi viesu saraksti un galdu plāni tika publicēti oficiālajā karaļnama mājas lapā, tieši tāpat kā līgavas un līgavaiņa tēvu runas un arī tas cikos kas notiks, lai visi, kuriem ir interese varētu sekot svētkiem līdzi. Ņemot vērā to, ka pilnīgi visu kāzu norisi varēja vērot onlainā 15 stundu garumā, varētu domāt, ka kāzās patiesi piedalījās vairāki miljoni cilvēku.
Ēdienkarte.
Norvēģijas rietumu krasta omārs, servēts ar vasaras trifelēm un trifeļu kaviāru. Citrusā marinēta, fermā audzēta menca guldīta ziedos ar gurķu želeju. Atdzesēta zaļo zirnīšu zupa ar Kalix sīgas ikriem
***
Landö šmerliņš garšaugu apvalkā, bez čaumalas vārīta paipalas ola, Gotlandes sarkanā biete un sparģelis nātru un savvaļas ķiploka mērcē.
***
Stenhammaras teļa gaļas fileja ar grauzdētiem šalotes sīpolu kraukšķiem. Kartupeļu un Allerum siera kārtojums, tomātu terīne un burkāni gatavoti timiāna, kāpostu un estragona mērcē.
***
Šokolādes un rabarberu uzpūtenis ar vaniļas saldējumu baltajā šokolādē. (Redzēju kāds izskatījās, godīgi jāsaka, esmu redzējusi labāk prezentētus desertus)
Banketa serviss tika organizēts izmantojot gadsimtos pārbaudītas metodes. Pirmais kurss un deserts tika servēti jau iepriekš uzlikti uz individuāliem šķīvjiem, savukārt zivju un pamata kurss tika servēts silver service. Kafija tika pasniegta ar torti Bernadota galerijā. Viss banketa serviss ievilkās apmēram pusotru stundu ilgāk kā bija plānots, ko varēja paredzēt, ja zināja, ka runas tiks teiktas pa vidu maltītei.
Vīni.
Champagne Pommery 2000 Grand Cru
Sancerre Les Pierris 2008 Domaine Roger Champault
Pommard 1:er Cru Epenots 2002
Louis Jadot Château Simon 2007 Sauternes
Kāzu torte. Princeses Viktorijas un prinča Daniela kāzu torte bija Zviedrijas konditoru asociācijas dāvana. Tā bija 330 cm augsta, sastāvēja no 11 kārtām un svēra 250 kilogramus. Tortes stends svēra apmēram vēl tikpat. Tortes apakšējās kārtas diametrs bija 125 cm, augšējās 25 cm. Pamatā torte sastāvēja no mandeļu masas biskvīta, šokolādes, zemenēm un šampanieša krēma. Tortei bija četrlapu āboliņa forma un tā bija rotāta ar 100 rozēm un 40 lilijām, kuras izgatavotas no karameles.
Viesu izklaides. Uzreiz pēc vakariņām, viesus uz Bernadota galeriju griezt torti pavadīja viduslaiku mūzikas ansamblis Romeo un Julieta. Pirmo valsi spēlēja Stokholmas Karaliskais Simfoniskais orķestris. Viesus vēlāk izklaidēja Roxete, Cotton Club un Carola.
Un ko es par to visu domāju:)
Ne reizes vēl pasaule nebija pietuvojusies tik tuvu karaliskajām kāzām. Tiešraidē visas dienas garumā līdz pat vieniem naktī miljoniem cilvēku varēja vērot pilnīgi visu notiekošo. Man nav ne mazākās nojausmas kā viņiem izdevās tajā pašā laikā saglabāt absolūtu personiskas laimes un sirsnības pilnu pasākumu. Izņemot vienu Nīderlandes princeses kleitu, visi viesi bija ievērojuši stingru etiķeti un kāzas bija izteikti formālas un tradicionālas, tajā pašā laikā ļoti personiskas un balstītas ģimenes un valsts vērtībās.
Runas, ko teica līgavaiņa tēvs un, jo īpaši, līgavainis, apzinoties, ka no tā būs atkarīgs viss viņu nākotnes tēls Zviedrijas un visas pasaules ļaužu acīs, bija personiskas un ļoti sirsnīgas. Kāzas izvērtās par lieliskiem svētkiem. Nu visi gaida nākamās lielās kāzas un domājams, ka tās būs prinča Viljama kāzas Lielbritānijas karaļnamā.
Japāņu kāzu tradīcijas
Turpināšu jau iesākto tradīciju un mēģināšu aprakstīt vēl vienas ļoti eksotiskas kāzas un to tradīcijas. Pati esmu vadījusi japāņu kāzas tikai mūsdienīgā izpildījumā, līdz ar to arī man šis izpētes darbs bija ļoti interesants.
Tāpat kā rakstā par ebreju kāzu tradīcijām, arī šeit man jāatvainojas padziļinātiem japāņu kultūras un reliģiju pētniekiem, jo es uz konkrēto tradīciju skatos caur kāzu plānotāja prizmu, līdz ar to mazāk pievēršos garīgajām saknēm un vairāk skatos kā šīs tradīcijas izpaužas rituālās darbībās un kāzu organizācijas struktūrā.
Agrāk un tagad
Vairums japāņu kāzas iedalās trīs grupās: tradicionālās sintoistu vai budistu kāzas, mūsdienu modernās kāzas un tradīciju apvienojums. Tāpat kā visur citur pasaulē arī Japānā jaunie pāri izvēlās tās tradīcijas, kuras viņiem ir tuvas un samiksē tās ar mūsdienu kāzu elementiem. Sintoisms ir izplatītākā reliģija un kultūra Japānā un vairums kāzu oficiālā daļa ir sintoistu ceremonija kādā no sintoistu tempļiem. Japāņu kāzas ir iemesls priekam, līksmībai un divu dvēseļu savienībai. Līdz ar brīdi, kad puiši un meitenes sasniedz precību gadus, sākas otrās puses meklējumi.
Atbilstoši japāņu mītam, visu pasaulē ir radījusi laulība starp vīrišķo dievu Izanagi un sievišķo dievi Izanami. Šie dievi nokāpa uz zemes pa varavīksnes tiltu un radīja Japāņu salas, sauli, mēnesi, kalnus, upes un kokus. Tādejādi vīrišķā un sievišķā apvienojums tiek uzskatīts par dabisku lietu kārtību, kas nes līdzi attīstību.
Vēsturiski Japānā ir bijušas un ir sastopamas daudz organizētās laulības, jeb laulības par kurām vienojas ģimenes savā starpā. Tas tiek darīts daudz iemeslu dēļ, viens no svarīgākajiem ir laulību noslēgšana vienas sociālās grupas ietvaros. MI AI ceremonija ir potenciālās līgavas un līgavaiņa tikšanās, kuru organizē vai nu abu pušu ģimenes vai arī profesionāli savedēji. Tikšanās ietvaros puisis un meitene aprunājas savā starpā kādā publiskā iepriekš saskaņotā vietā, restorānā vai teātrī. Tad, ja puisis ir pozitīvi noskaņots attiecībā uz potenciālo līgavu, viņš pēc intervijas atsūta līgavas ģimenei vēdekli, kā zīmi, ka sarunas un kāzu organizēšana var iet uz priekšu. Mūsu dienās arvien vairāk jaunieši paši uzņemas savas otrās puses meklējumus. MI AI ceremonijas vietu arvien biežāk aizņem REN AI – satikšanās mīlestības dēļ.
Saderināšanās, jeb Yui No
Kas abas ģimenes ir vienojušās par laulībām savu bērnu starpā notiek tradicionāla apmainīšanās ar dāvanām. Līgavainis nosūta līgavai OBI – tradicionālu kimono jostu, kas simbolizē līgavas šķīstumu un līgavas ģimene nosūta līgavainim speciālus Kimono svārkus HAKAMA, kas simbolizē uzticību. Bez šīm dāvanām tiek dāvinātas vēl vismaz deviņas lietas, kuras simbolizē auglību, kopīgu dzīvi līdz sirmam vecumam, un laba vēlējumus, piemēram, perlamutra gliemežvāku, žāvētu sēpiju, vīna mucu, sake mucu, naudu un citas simboliskas dāvanas. Sake muca saderināšanās gadījumā tiek darināta nevis kā parasti no skuju koka, bet no vītola ar „maigām lapām”, tādejādi simbolizējot padevību un maigumu. Uzreiz pēc saderināšanās tradicionāli jaunais pāris sameklē sev vedējus, kuri uzņemas garīgo aizgādnību pār jauno pāri līdz kāzām un kāzu dienā.
Līgava un apģērbs
Kāzu laikā japāņu tradicionālā līgava nomaina vairākus tērpus.
Kāzās līgava ģērbjas Uchikake –kāzu kimono, kuri var būt visdažādākajās krāsās. Pirmajā dienā un uz ceremoniju līgava velk baltu ļoti garu Uchikake sauktu par Shiromuku. Tas ir vienlaidus garš un ļoti smalki izšūts ar stepētu malu, lai noturētu tērpu formā.
Greznākos variantos ar sudraba diegiem tiek izšūtas dzērves, simbolizējot uzticību, priežu zari – ilglaicībai un plūmju ziedi – līgavas cēlumam. Balts vienlaicīgi simbolizē gan sākumu, gan beigas – sākumu jaunai dzīvei un beigas jaunībai un bezrūpīgai dzīvei. Līgava bez pavadoņa parasti neiet, jo ir ļoti grūti novaldīt ļoti garo kimono baltajās ādas siksniņu kurpēs uz augstajām koka zolēm.
Neiztrūkstošs līgavas garderobes elements ir speciāli izgatavota parūka, kuru nosedz divu veidu galvas segas: Wataboshi, kas ir vecāka tradicionālā galvassega un domāta lai nosegtu līgavas seju no apkārtējiem izņemot līgavaini un savu ģimeni.
Pēc 1876. gada līgavas sāka valkāt Tsuno kakushi. Tsuno nozīmē „ragi” un galvassega simboliski apsedz greizsirdības ragus, kurus jaunai sievai nepieklājas rādīt publikai un savai vīra mātei, kura pēc laulībām kļūst par jaunās ģimenes galvu.
Līgavas seja un rokas tiek pārklātas ar baltu grimu, simbolizējot nevainību un skaistumu.
Pēc ceremonijas līgava velk otro kimono, kas ir sarkans, ar sudraba un zelta diegiem vēl pēc tam viņa pēdējo reizi uzvelk ļoti krāsainu un košu violetu kimono, kuru Japānā valkā tikai nevainīgas meitenes. Pēc tam tradicionālos kimono nomaina mūsdienu baltā kleita ar plīvuru vai arī oficiālais solīdais melnas krāsas precētas sievietes kimono.
Līgavainis un apģērbs
Līgavainis valkā tradicionālu melnu zīda kimono un pelēkus kimono svārkus. Viņam rokās ir balts vēdeklis un uz viņa drēbēm piecās vietās tiek izšūts viņa ģimenes ģerbonis baltā krāsā. Tiek vilkti tradicionālie apavi. Kāzu svinībām attīstoties tradicionālais apģērbs tiek nomainīts uz smokingu.
Līgava un līgavainis var kāzām ģērbties vienā telpā un abiem ir nepieciešama profesionāla ģērbēja palīdzība, jo apģērbs ir ļoti sarežģīts. Ņemot vērā to, ka tradicionālie kāzu apģērbi ir ļoti dārgi, kopās pagājušā gadsimta 60-tajiem gadiem ir pieņemts kimono izīrēt. Baltais līgavas kimono maksā sākot no 6000 ASV dolāru.
Ceremonija
Sintoistu kāzu ceremonijas tiek noturētas sintoistu tempļos, kuri ir plaši pieejami visā Japānā un arī daudzās kāzu svinību vietās un viesnīcās. Ceremoniju apmeklē tikai jaunā pāra ģimenes un tā ir ļoti intīma un personiska. Sākumā tempļa priesteris veic šķīstīšanas ceremoniju, tad piesauc garus jaunā pāra dzīves ceļa svētīšanai un sargāšanai un tad līgavainis lasa savu laulību zvērestu. Pēc tam seko rituāls, kurā gan līgava, gan līgavainis dzer sake no trīm lēzenām bļodiņām. No katras bļodiņas pa trīs malkiem, līdz abi dzēruši no visām trim bļodiņām.
Šīs rituāls ir līdzvērtīgs laulības zvērestam. Pēc rituāla sake dzer jaunā pāra ģimenes, kuras piedalās ceremonijā.
Modernajās japāņu kāzās visi tie, kuri nav ielūgti uz privāto ceremoniju, to noskatās tiešajā translācijā no svinību vietas. Mūsdienās neatņemama kāzu ceremonijas tradīcija ir apmainīšanās ar gredzeniem.
Svinības
Svinības aizņem no divām stundām līdz trim dienām, atkarībā no jaunā pāra ģimeņu sabiedriskā stāvokļa un turīguma. Svinību laikā līgava un līgavainis veic vairākus speciālus ienācienus svinību zālē, katru reizi, kad līgava nomaina tērpu. Svinību sākumā tiek teiktas runas, tad seko viesību neformālākā daļa: ēšana un dzeršana un tad pamazām viesības pārtop ballītē. Modernās kāzās neizpaliek tortes griešana un pirmā deja. Ēdieni parasti tiek uzskatīti par nozīmīgiem simboliem: omārs ir bieža ēdienkartes sastāvdaļā, jo ir sarkanā krāsā, kas ir japāņu laimes krāsa. Spīles tiek pasniegtas nesadalītas, demonstrējot jaunā pāra vienotību. Nekad netiek pasniegti četri ēdieni, jo četri japāņiem ir nelaimīgs skaitlis, kura izruna līdzinās vārda „nāve” izrunai. Svinības nobeidz sveču aizdegšanas ceremonija, kurā jaunais pāris ar garu sveci aizdedz sveces uz viesu galdiem.
